Śrī Śikṣāṣṭakam 6

Sestais Šrī Šikšāštakam pants ir šāds:

“Kungs, kad gan no manām acīm sāks plūst nebeidzamas asaru straumes un balss sāks trīcēt ekstāzē? Kad gan mati uz mana ķermeņa sacelsies stāvus dziedot tavu Svēto Vārdu?”

Paskaidrojums grāmatā: The Golden Volcano of Divine Love. Part II Śikṣāṣṭakam: Hankering for Perfection.

Ak, Kungs Harī, iepriekšējās dzīvēs veikto apvainojumu dēļ, mana sirds ir kļuvusi nežēlīga kā zibens spēriens. Es nejūtu neko dziedot tavus Svētos Vārdus. Vīlies un izmisis, lielā nelaimē es atkal un atkal skaļi saucu tavu Vārdu.

Kungs, Tu esi līdzcietīgs pret kritušām dvēselēm, žēlsirdība ņem savu sākumu tevī. Lūdzu, dāvā man pilienu dievišķas ekstāzes un glāb manu dzīvi.

Ak, kad gan nebeidzamas asaru straumes sāks tecēt no manām acīm, ekstāzē dziedot tavu Vārdu.

Ak, kad gan aprausies mana balss, bet runa kļūs nesakarīga un neskaidra no dievišķiem pārdzīvojumiem?

Ak, kad gan mati uz mana ķermeņa sacelsies stāvus no apdullinošas ekstāzes? Kad mani pārņems drudzis un no dievišķās mīlestības pārdzīvojumiem sāks līt sviedri? Kad gan visas šīs ekstāzes pazīmes pārņems mani?

Ak, kad gan mans ķermenis ekstāzē nobālēs? Kad es zaudēšu samaņu? Un kad gan beidzot visa mana dzīve būs Svētā Vārda patvērumā?

Bhaktivinoda, zaudējis saprātu raudot sauc: “Kad gan pienāks šī ilgi gaidītā diena?”